Pašvaldības darbības principi

Pašvaldība kā instruments

Pašvaldība kā institūcija ir domāta kā instruments ar kura starpniecību iedzīvotāji organizējas un efektīvi īsteno savas intereses.

Cikreiz nav dzirdēts, ka es - deputāts gribēju darīt – citi viņi (pašvaldības deputāti, ierēdņi) traucēja/neļāva. Tā pašvaldības darbā ilustrējot Krilova 1814.gada fabulas "Gulbis, līdaka un vēzis" darbības stilu, tai darbojoties tā, ka katrs var vilkt uz savu pusi un vezums uz priekšu nekust, un atklājot vienu no pašvaldības kā kolektīva darba instrumenta būtiskiem vājumiem.

Tāpat nereti “gadās”, ka pašvaldības deputātu vairākums vienojas balsojumā par kādu kopēji paveicamu lietu, taču tā acīmredzami nav iedzīvotāju interesēs. Kāpēc tā? Kādēļ iedzīvotāju ievēlētie pārstāvji rīkojas pretēji savu ievēlētāju gribai? Šis parāda otru pašvaldības vājumu – lielu varbūtību, ka tas nav vērsts iedzīvotāju/uzņēmēju interešu vektorā un tiek izmantots pat pretēji tām.

Tādējādi skaidri redzams, ka instruments pašreizējā formā savas funkcijas īsteno vāji. Turklāt vājums manāms kā deputātu (domes) darbā, tā administrācijas un citu pašvaldības institūciju (iestāžu) darbā.

Un vai deputāta uzdevums, tā vietā, lai solītu paveikt kādus darbus un funkcijas ar šo instrumentu, pirmais uzdevums nebūtu savest šo instrumentu kārtībā, līdzīgi kā pirms zāģa lietošanas to uzasina, transportlīdzeklim – pielej eļļu un uzpumpē riepas, datoru – sakonfigurē. Jebkurā gadījumā, pārliecināties, ka tas ir labā darba kārtībā. Jo ar kārtībā esošu instrumentu darbu var paveikt daudz ātrāk un efektīvāk, vienalga vai tā būtu sociālās palīdzības sniegšana, ceļa būves organizēšana, izglītības funkcija, budžeta plānošana vai iepirkumu veikšana.

Pašvaldības vājumu un neefektivitātes iemesli

Kādi ir šī instrumenta vājumu iemesli?

Atbilstoši LR Satversmei pašvaldība ir novada iedzīvotāju pārstāvības orgāns un ne valdības orgāns iedzīvotāju lokālai pārvaldīšanai. Tā tam būtu jābūt tiesiskā valstī, kurā realitāti veido precīza likumu izpilde, proti, kā rakstīts - tā notiek.

Kā juristam un tiesību zinātniekam esot dažāda veida saskarē ar valsts un pašvaldību institūcijām ir nācies novērot, ka tas tā realitātē nenotiek un daudz kas no likumos un tiesību teorijā rakstītajiem skaistajiem tekstiem, nerealizējas.

Protams, var pieiet virspusēji un teikt, ka pašvaldībai jātaisa ceļi, jāfinansē izglītība un sociālā sfēra un ja tā to darīs, viss būs labi un jāievēl tie, kas to izdarīs labāk.

Taču pirms dot pašvaldībai uzdevumu, būtu skaidri jāsaprot, kas šis ir par veidojumu, kādas ir tā funkcijas ko tas pārstāv un kādi ir tā darbības principi un galvenie vektori.

Pašvaldība kā divu kungu kalps jeb vieglākā ceļa iešana

Pašvaldības veidojot, tās tika pozicionētas kā attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju “pašu valdīšanās” organizācijas forma, t.i. veidojums, ar kura palīdzību administratīvās teritorijas iedzīvotāji labāk pārvaldīs šo teritoriju un ar noteikumiem noregulēs kārtību.

Doma laba – paši no sava vidus izvirza cienīgākos, no tiem viscienīgākie saņem vislielāko novadnieku atbalstu, tiek ievēlēti pašvaldības augstākajā orgānā – domē, un tad tad šo doto uzticību attaisno pildot viņus ievēlējušo novadnieku gribu un aizstāvot viņu intereses veselus 4 gadus, kad notiek nākošās vēlēšanas.

Skaidrības labad jāteic, ka bez iedzīvotājiem kā pavēlniekiem, pašvaldībai ir vēl viens kungs un pavēlnieks un tā ir valsts valdība/pārvalde, kura iemiesojas kā LR Saeimā, Ministru kabinetā, kā arī pašvaldības pieskatošajā ministrijā – VARAM, KNAB, IZM, Valsts kontrole, Valsts policija u.c. kuri var gan dot vadošos norādījumus, gan veikt pārbaudes, gan atlaist domes deputātus, t.i. jomās, kur pašvaldībai ir it kā autonomā kompetence Tā kā visi šie uzraugi pamatā ir birokrāti/ierēdņi, to izpausmēs nav izslēgta kā pilnvaru pārsniegšana, tā varas ļaunprātīga izmantošana.

Tādējādi pašvaldība veidojas kā 2 kungu kalps. Un būtiska atšķirība, starp šiem kungiem ir tāda, ka viens - “iedzīvotājs/vēlētājs” var ietekmēt tikai reizi 4 gados, bez kādām korekcijas vai deputātu atsaukšanas iespējām starplaikā, savukārt valsts aparāts šādu ietekmi var īstenot praktiski jebkurā laikā. Viens ir izkliedēts un visai abstrakts, otrs – centralizēts un konkrēts, turklāt ar daudz iedarbīgākiem stimulatoriem.

Šo valsts taisītā normatīvā regulējuma ar savas noteicošās lomas iezīmēšanu tajā īpatnību dēļ pašvaldības ir evolucionējušas, pieturoties pie dabā valdošā mazākās pretestības principa, un tā vietā lai kalpotu savas “de jure” pavēlniekam – iedzīvotājam, kā to prasa demokrātiskā konstitucionālā sistēma, tās sliecas būt paklausīgām saviem “de facto” pavēlniekiem – valsts iestādēm, īpaši situācijās, kur iespējama iedzīvotāju un valsts iestāžu interešu sadursme. Lai arī juridiski tas ir greizi, taču varen ērti un mazākus riskus pašiem deputātiem radoši, nekā “stāvēt un krist” par saviem iedzīvotājiem/uzņēmējiem.

Tādēļ svarīgākais ir ne tik daudz “dikti gudrs vai pieredzējis” deputāts, bet gan vēlētājam lojāls, tāds, kurš atcerēsies vēlētāju un sadzirdēs tā gribu visus 4 gadus.

Atbildība

Pašreiz likumos ietvertais regulējums neparedz deputātu atbildību par iedzīvotājiem doto solījumu neizpildi. Proti, ja kāds kļuvis par deputātu, izmantojot viltu un vēlētāju lētticību, viņam vienalga 4 gadu ievēlēšanas termiņš ir garantēts, jo vēlētājam nav dota iespēja ievēlētu deputātu, pat ja viņš ir melis un krāpnieks, atsaukt no amata. Tas ir veicinājis bezatbildību deputātu vidū un kampaņveidīgu atcerēšanos par saviem pavēlniekiem – vēlētājiem. To lepni mēdz saukt par politisko atbildību.

Bez-atbildība izpaužas arī deputātu solījumos (programmās), kuri nereti neatbilst to izpildei vai vismaz izpildes centieniem.

Atklātība

Lai bezatbildību varētu īstenot komfortablākos apstākļos un būtu mazāka iespēja rasties neērtām situācijām, kurās klaji izgaismotos doto solījumu nepildīšana – tiek izmantota pašvaldības darba atklātības ierobežošana, pat noslepenošana. Jo mazāk vēlētājam ir pieejama informācija par pašvaldības darbu – jo grūtāk viņam tam sekot līdzi, to kontrolēt. Nav datu kas konkrēti ko ir darījis, kas kādus lēmumus pie kādiem apstākļiem ir pieņēmis. Šī pieeja liedz rūpīgi analizēt pašvaldības un konkrētu tās deputātu un darbinieku darbu un ļauj tiem slēpties aiz kolektīvās (bez)atbildības, individuālos lēmumus atspoguļot kā pašvaldības kolektīvus, konkrētu pašvaldības ierēdņu aktivitātes aizsedzot ar slepenības plīvuru, ļaujot tiem birokratizēties un pašvaldības iedzīvotāju un uzņēmēju interešu vietā sākt virzīt savējās, savu priekšnieku vai patīkami korumpējošu indivīdu intereses.

Pārstāvība

Kā jau minēju, pašvaldībai formāli ir divi pavēlnieki: vēlētāji un valsts struktūras. Un lai arī pirmie tiek formāli izcelti, tā uzsverot pašvaldību demokrātisko dabu, otro vara ir daudz koncentrētāka un rada riskus daudz plašāka spektra jautājumos, turklāt ikdienā, nevis tikai īsi pirms vēlēšanām, reizi 4 gados.

Deputātiem īstenojot šo risku vadību no reālpolitikas pieejas, nevis idealizēti demokrātiskās – visai ātri rodas vēlme iet vieglāko ceļu, proti, ar lielāku pietāti attiekties pret lielākos riskus radošo un ar vardarbības (sankciju) monopolu apveltīto pavēlnieku – valsts struktūrām un ar mazāku pietāti – pret vēlētājiem, kas bieži vien paliek par tādu kā labās gribas izpausmi. Bet kamēr šo abu pavēlnieku/kungu gribas nav pretrunīgas.

Tomēr šis divu kungu kalpa statuss rada kolīziju situācijās, kad viena kunga griba/viedoklis sāk kardināli atšķirties no otra kunga gribas. Situācijās, kad valdības uzstādījumi ir klajā pretrunā ar iedzīvotāju gribu/interesēm.

Tā piemēram, tā vietā, lai iedzīvotāju interesēs uzstātu uz pašvaldību referendumu likuma pieņemšanu, neraugoties uz šī likuma “marinēšanu” Saeimā ilgāk nekā 10 gadus, neviena no pašvaldībām neuzdrošinājās aktualizēt šo jautājumu valsts institūcijās. Vai vēl viens piemērs, valsts iestāžu rosinātie “kovid ierobežojumi”, kuri bija nebrīvprātīgi, vardarbīgi un atstāja ilgstpējīgu negatīvu iespaidu kā uz skolēnu zināšanām, tā uzņēmējdarbību, tā nodarbinātību, grāva ģimenes un vairoja tajās vardarbību. Tā vietā, lai pašvaldība kā pašu cilvēku veidots orgāns nostātos cilvēku pusē un dažādiem legāliem līdzekļiem cilvēkiem palīdzētu šo laiku pārciest, vairums deputātu balsoja par papildus ierobežojumiem, lēma nelaist tos pašvaldības telpās un pat uzsūtīja šiem cilvēkiem pašvaldības policiju.

Te dabiski rodas jautājums, kāpēc deputāti, kurus ievēlēja iedzīvotāji, sava personiskā komforta labad nostājas valsts iestāžu (diktāta) pusē un dod priekšroku attiecībām, kurām ar demokrātiju ir maz sakara? Proti, faktiski viņi pārstāv valsts aparātu pret pašvaldības iedzīvotāju kopumu, nevis kā tam vajadzētu būt atbilstoši LR Satversmei – savus iedzīvotājus pret valsts, nereti agresīvām un reizēm – prettiesiskām rīcībām. Un par to, ka valsts iestādes ļoti bieži rīkojas prettiesiski, liecina visa administratīvo tiesu prakse, reizēm – arī Satversmes tiesas prakse.

Uzskatu, ka jāievēl drosmīgi deputāti, kuri sava personiskā labuma dēļ neliecas kā smilgas varas iestāžu diktāta priekšā, īpaši, ja šis diktāts ir vērsts pret pašvaldības iedzīvotāju interesēm. Īpaši, ja to pavada vardarbība, piespiedu mehānismi un rīcība, kas pretēja brīvprātīgas sadarbības principiem.

Brīvība

Un galu galā, kāds ir tautas un pat valsts institūciju uzsvērtais pastāvēšanas mērķis, kura dēļ gan notika cīņas gan Bermontu, gan gribējās gāzt padomju varu. Brīvība. Tiesības, spēja un iespēja pašiem lemt par savām lietām. Savā zemē, savā pašvaldībā, savā mājā. Nevar būt brīva valsts (kuras pamatelements ir iedzīvotāji) ar nebrīviem iedzīvotājiem.

Tādējādi kā objektīvs kritērijs, ka pārstāvji (pilnvarnieki) rīkojas savu pārstāvamo interesēs, ir tas, vai viņi palielina savu pārstāvamo brīvību, vai taisni otrādi – to samazina. Tas ir viens no būtiskākajiem rādītājiem, ka deputāti pildījuši solījumus darboties pārstāvamo interesēs.

Jebkurš klāt nākošs pienākums, aizliegums, ierobežojums, obligāts (piespiedu) maksājums, saistoša norma, par kuras neievērošanu tiek paredzēta sankcija un to skaita palielinājums, palielinot sodīšanas riskus, ir brīvības samazinājums jeb nebrīvības pieaugums. Kaitniecība savam vēlētājam. Viņa atkarību, risku, stresu apzināta palielināšana par viņa paša (nodokļos samaksāto) naudu.

Vai saprātīgs vēlētājs izvēlēsies par savu pārstāvi cilvēku, kurš uz viņa rēķina viņu pašu “čakarē”? Vai tā maz vairs ir demokrātija un nevis “sadisma – mazohisma” izpausmes?

Tādējādi deputātu kā pārstāvju primārs uzdevums ir mazināt faktorus, kuri mazina vēlētāju brīvību, neatkarību un autonomiju un palielina to riskus, izdevumus, stresus, saistības, aizliegumus, ierobežojumus.

Valsts ierēdniecība savā entuziasmā neatkarības gados ir pieņēmuši tikdaudz normatīvos aktus, ka pat juristi, ne tikai tos nespēj pārzināt, bet nevar nosaukt pat skaitu (kurš var zināt ne ap 1500 likumus un 3500 Ministru kabineta noteikumus), nerunājot par saistošajiem tiesu spriedumiem – judikatūru, starptautiskajiem līgumiem, ES direktīvām un regulām.

Tam visam klāt nāk pašvaldību saistošie noteikumi, kurus pieņem dome (deputāti). Tā vietā, lai tos veidotu kompaktākus, mazāk normas ietverošus, labvēlīgākus iedzīvotājiem un uzņēmējiem, to arī ir lērums un netiek domāts par iedzīvotāju ērtību un interesēm gan formas, gan satura sakarā. Tā vietā, lai atvieglotu iedzīvotāju ikdienu, tiek radīts vēl papildus slogs.

Viena no zināmākajām atkarības formām ir nekustamā īpašuma nodoklis, kurš divkosīgi it kā ar neatkarības iegūšanu iegūto privātīpašumu apliek ar nodokli, nespējot kuru samaksāt īpašums tiek atņemts, bet pretējā gadījumā ap 30-64 gadu laikā īpašnieks ir spiests to faktiski nopirkt vēlreiz, samaksājot pilnu īpašuma vērtību. Iedzīvotājam tā ir regulāra atkarība, un tam ir nepārtraukti jāskrien kā vēverei ritenī, lai tikai sagrabinātu šo naudu un nepazaudētu savu dzīvesvietu vai senču īpašumu.

Lai arī šo valsts noteikto kaitniecisko regulējumu pašvaldībām (deputātiem) ir tiesība mīkstināt (dodot atlaides līdz pat 90%) tā rīkojoties iedzīvotāju interesēs, vairums to nedara (nedz ierosina, nez atbalsta). Turklāt vēl automātiskai piedziņai piesaista zvērinātus tiesu izpildītājus, no kuriem daudzi tāpat jau kļuvuši par miljonāriem. Šis arī ir labs piemērs tam, kā tā vietā, lai pašvaldība rīkotos iedzīvotāju labā, tā uz iedzīvotāju rēķina iedzīvojas.

Vai pašvaldību pieļautā totālā automatizētā kontrole uz ceļiem monetizācijas nolūkos, jo ne datu, ne zinātnes to pamatā nav. Vai tiesām šādu “slaukšanas iekārtu” atrašanās novadā un izmantošana pret novada iedzīvotājiem/viesiem mazina stresu, palielina viņu iegūtās brīvības sajūtu un pārliecību par atrašanos demokrātijas barības ķēdes augšgalā?

Tāpat iedzīvotāju un uzņēmēju atkarību un administratīvo slogu rada lērums (nereti pretrunīgo) normatīvo aktu, kuru prasības ir jāatceras (ja jāto sodītam) un izpilde prasa daļu no dzīves – laiku un/vai naudu. Būvvaldes, bāriņtiesas, administratīvās komisijas u.c. katrs rada šo administratīvo slogu, turklāt, tā kā ne kvalitātes vadība ieviesta, ne funkciju audits veikts, nereti šīm birokrātu izdarībām ar kādu racionālu iznākumu ir maz sakara.

Ņemot vērā, ka juridiskā vide kļūst aizvien sarežģītāka un nepārtraukti normatīvie akti tikai nāk un nāk klāt, uzskatu, ka pašvaldībai priekš iedzīvotājiem/uzņēmējiem jāizveido “juridiskā smilškaste”, kurā modelēt un veidot iedzīvotāju interesēs juridiskos risinājumus, lobēt iedzīvotāju intereses valdībā un Saeimā, kā to savā darbības jomā dara TM Juridiskās palīdzības administrācija. Šādi pārstāvot savus iedzīvotājus pašvaldība viņus atbrīvos no daļas juridiskā/administratīvā sloga, tā dodot papildus brīvību.

Ja tiek solīts viss, izņemot autonomiju un brīvību (proti, vidi, kurā cilvēks var, atbilstoši Abrama Maslova piramīdā “sakrautajām” vajadzībām, tās mierīgi un netraucēti realizēt, pašvaldībai esot šī miera garantam), kura gan tiek reklamēta uz Brīvības pieminekļa, gan piesaukta kā neatkarības atjaunošanas galvenais iemesls, tad ar ko piedāvājums atšķiras no Orvela 1984 aprakstītā ar Mīlestības ministriju, ja faktiski tiek piedāvāts cietums, kuram plānoti uzlabojumi – smaidīgāki sargi, drošākas atslēgas, jaunākā modeļa elektrošoki.

(Piemēram: cietumā gan tiek viestas inovācijas, modernizācijas, sniegts atbalsts izglītībai, sakārtota vide, sporta iespējas, droši apstākļi, atkritumu šķirošana, pastiprināts tiesiskums, tūrisma nozare (studenti un ārvalstu eksperti nāk paraudzīties uz zekiem kā uz zvērudārzu)).

Ikvienam deputāta kandidātam uzdodamie jautājumi

Kādus tad jautājumus būtu jāuzdod deputāta kandidātam, lai saprastu cik uzticams un prognozējams tas būtu kā deputāts tuvākos 4 gadus

Vispirms par atklātību (un pašvaldības datu došanu ērti, operatīvi, vēlams tiešsaistē), kas ļautu iedzīvotājiem un uzņēmējiem efektīvi kontrolēt ievēlētos pārstāvjus un birokrātus, viņu sniegumu ērti analizēt, salīdzināt, salīdzināt sniegumu ar citām pašvaldībām. Ja reiz vēlētājs ir deputātu kā savu pārstāvju pilnvaru un darba devējs, no šī pārstāvja jāprasa viņa darbības caurspīdīgums un iestāšanās par visu pašvaldības datu caurskatāmību, kas jau agrīni ļautu novērst kā korupciju, tā nesaimnieciskumu un dažādus netipiskus darbības artifaktus. Ja kandidāts nav gatavs iestāties par atklātību, dabiski jautājums – ko un kāpēc viņš no sava pārstāvamā, kura interesēs nesavtīgi darbosies, grib slēpt?

Ne mazāk svarīgi ir vaicāt par patieso pārstāvību. Cik stingri, kļūdams deputāts, viņš iestāsies par sava vēlētāja interesēm un cik regulāri uzklausīs vēlētāja gribu? Ciktāl viņš gatavs iet un kurā pusē nostāties, ja iedzīvotāju/uzņēmēju interesēm pretī valsts iestādes izvirzīs savas intereses? Vai iedzīvotāju interešu aizstāvības pozīcijas dēļ būs gatavs riskēt, ka VARAM varētu atlaist domi un rīkot jaunas vēlēšanas? Vai tomēr sava āda un alga būs dārgāka?

Un arī brīvības jautājums kā centrālais (to arī ietver Ābrama Maslova vajadzību piramīdas augstākais “pašrealizācijas” līmenis, kurš ietver savrupību un autonomiju, neatkarību, privātumu). Kā kandidāts ir iecerējis palielināt iedzīvotāju, uzņēmēju brīvību? Vai to neuzskata par vērtību?

Ja nē, tad vai viņš savu lomu redz kā cietumsargu konkursā, kurā kā labākais tiks izvēlēts cietumsargs, kurš nodrošinās stingrāko roku, dzelžainu kārību un totālu drošību? Drošību no kā – no sevis pašiem kā trakomājā, no Krievijas atombumbām, no valsts iestāžu patvaļas?
Kuras no Ābrama Maslova vajadzību piramīdas vajadzībām viņš nācis apmierināt – fizioloģiskās, drošības vajadzības, sociālās (piederības) vajadzības, atzīšanas vajadzības, izziņas vajadzības, estētiskās vajadzības, pašrealizāciju? Kāpēc tieši tās?

https://spoki.lv/aktuali/Maslova-Piramida/104458

https://awaken.com/2023/12/hierarchy-of-needs-the-five-levels-of-maslows-hierarchy-of-needs/

Ja respektēt Latvijas tautas vērtību - “brīvību”, Maslova vajadzību piramīdu un to, ka vēlētājs nav vienkāršs primāts (kuram dominē fizioloģiskās un drošības vajadzības), bet Homo sapiens, kāpēc vēlētāja pašrealizācijas vajadzības neuzskata par būtiskākajām, kuras kā deputāts pēc iespējas centīsies īstenot?